01.2012 Pirelli Kalendārs 2012 (intervija ar fotogrāfu Mario Sorrenti)

Pirelli Kalendārs 2012 (intervija ar fotogrāfu Mario Sorrenti)

  Kails ķermenis ir visskaistākā dabas izpausme un vistīrākais veids kā atklāt mūsu cilvēcību mākslā. Tā kā esmu dzimis Neapolē, jau no mazām dienām mani aizrāva renesanses mākslinieku lieliskie darbi un viņu cīņa par savu mākslas vīziju. Šodien tam attēlu veidošanā ir fundamentāla loma. Šī kalendāra attēli ir manas radošās enerģijas kulminācija, mēģinot materializēt manis un subjekta dalītās emocijas, cienot to skaistumu, dabu un nedalāmo klātbūtni visumā.

Ekstāze: tas nozīmē būt aptvertam vai pārņemam ar prieku vai krist ekstāzē; tā viegluma sajūta, kad esi iemīlējies. tas ir šīs attēlu kolekcijas nosaukums.

 

Glenn O'Brien intervija ar Mario Sorrenti

Glenn O'Brien: – Vai esat redzējis Pirelli kalendāru iepriekš?

Mario Sorrenti: – Man ir bijušas vairākas grāmatas par kalendāru gadu gaitā, kas man ļoti patīk un esmu tās izmantojis kā atsauces punktu arī iepriekš, bet nekad neesmu redzējis pašu kalendāru. Neesmu pārliecināts vai ir daudz cilvēku, kas to ir redzējuši.

Šim kalendāram tik tiešām ir ļoti ierobežots metiens. Biju pārsteigts izlasot, ka tu biji pirmais itāļu fotogrāfs, kurš ir nolīgts šī itāļu kompānijas leģendārā kalendāra attēlu uzņemšanai.

MS: – Arī es biju pārsteigs. Tagad ikviens man jautā: "Kāpēc tu neuzņēmi attēlus Itālijā? Kāpēc izvēlējies Korsiku?

Tā ir gandrīz Itālija, vai ne tā?

MS: – Tā ir ļoti tuvu. Tā ir daļa Vidusjūras reģiona.

Es domāju, ka francūži cilvēkus no Korsikas uzskata par pus-itāļiem tik un tā.

MS: – Viņi ir pa pusei francūži un pa pusei itāļi. Viņiem ir pašiem savas kultūrvēsturiskā identitāte. Viņiem ir savs dzīves ritms un man tas tik ļoti patika. Tas ir burvīgs un skaists.

Vai Korsika bija tava izvēle?

MS: –Tā vairāk bija kā izvēle ar dedukcijas metodi, atrast pareizās vietas ar attiecīgajiem laikapstākļiem šajā gada laikā, mēģināt atrast manis izvēlēto ģeoloģiju vienviet, atrast pareizos kokus un klintis…

Koki ir burvīgi.

MS: – Tie patiešām ir ļoti skaisti. Arī klinšu formas ir lieliskas. Vienkārši lieliskas! Es būtu vēlējies pavadīt vairāk laika uz šīm klintīm, tās tiešām bija ko vērtas.

Vai biji bijis Korsikā jau iepriekš?

MS: – Nekad. Mēs veicām neskaitāmas apskates un izpēti. Tad bija pietiekoši redzēt tikai fotogrāfijas un mēs bijām gatavi doties turp. Tā ir apbrīnojama vieta. Es noteikti tur atgrieztos.

Tavā Wikipedia vietnē ir lasāms uzjautrinošs, sekojošs komentārs: "Mario Sorrenti ir galvenokārt pazīstams ar saviem kailfoto atvērumiem."

MS: – Jā.

Kā tu ieguvi savu reputāciju par kailfoto uzņemšanu? Mēs šodienas modes pasaulē neredzam daudz šāda tipa attēlu.

MS: – Es domāju tas izveidojās dabiski, jo tas ir kaut kas, ko man vienmēr bija paticis darīt. Es par to tiešām neesmu domājis. Es vienmēr uzskatīju, ka drēbju novilkšana ir veids kā piekļūt tuvāk indivīdam un personībai, tādējādi iegūtais attēls ir patiesāks un tīrāks. Es domāju, ka tas ir mana tēva nopelns – viņš bija gleznotājs un vienmēr gleznoja kailas sievietes. Tas ir tas, ar ko es uzaugu un veids kā es uzskatīju, ka varētu pietuvināt savu darbu mākslai.

Kā arī tu par to nejūties neērti.

MS: –Es patiešām nejūtos neērti par to, ne personīgi , ne fiziski. Arī pats jūtos ļoti ērti esot kails, jo kad pats strādāju par modeli, vairāki fotogrāfi uzņēma manus kailfoto. Tolaik, tas man šķita vistuvākais mākslinieciskās izpausmes veids, kādu tolaik ar savu intelekta līmeni es varēju sasniegt. Es nekad īsti neintelektualizēju fotomākslu kā mākslu ar idejām, vai arī nedomāju par to, ko varētu sasniegt ar dažādu konceptu palīdzību un tā tālāk. Man šķita, ka veids kā padarīt fotografēšanu par mākslu, ir darīt to kailam. Tādējādi arī es to darīju visu laiku.

Vai bija viegli novērst cilvēku neērtuma sajūtu šajā ziņā? Es domāju, ka cilvēki mēdz būt ļoti dažādi, bet

MS: – Es atceros, ka tolaik domāju, ka tas ir ļoti vienkārši, jo arī pats iepriekš biju bijis modelis, un es domāju, ka man ir izpratne par to, ko modelis sajūt kameras priekšā. Daudzi no cilvēkiem, kurus fotografēju, bija mani draugi, vai arī modeļi, kurus biju saticis savas modeļa karjeras laikā. Tādējādi es domāju, ka visi šķēršļi šajā ziņā ir novērsti, jo pazinām viens otru intīmā veidā un starp mums pastāvēja sava veida sapratne. Tas nav viegli pilnībā atklāties kāda cita priekšā. Bet es vienmēr esmu bijis fotogrāfs, kuram vienmēr paticis dalīties savā darbā ar citiem un to izrādīt, it īpaši cilvēkiem, kurus esmu fotografējis. Man tiešām patīk demonstrēt to, ko es daru. Mans mērķis nav likt cilvēkiem justies neērti. Man patīk domāt, ka ar savu fotografēšanu es citus iedrošinu.

Vai tev šajā projektā bija pilnīga rīcības brīvība.

MS: – Jā

Tātad šīs meitenes bija pilnībā Tava izvēle?

MS: – jā, tikai un vienīgi mana, bet protams mūs ierobežoja plānošana un citi apstākļi, kas bija ārpus mūsu kontroles. Neskatoties uz to, tā bija pilnīgi mana izvēle. Es strādāju ar kadru aģentu, daloties ar idejām par meitenēm. Viņa teica, ka daudzas no meitenēm jau kalendārā ir tikušas izmantotas iepriekš, bet man bija vienalga. Šīs ir tās meitenes, kas man patīk, kuras es vēlos fotografēt un iekļaut kalendārā. Jo ar šīm meitenēm man ir desmit vai pat divdesmit gadus ilga pieredze. Protams, ka iesaistīju arī dažas jaunas meitenes, tādejādi ienesot svaiguma sajūtu darbā.

Manuprāt, viena no lieliskajām lietām, kuras to esi sasniedzis šī kalendāra tapšanas laikā ir vecumu sajaukums. Tev ir Milla un Kate un tad Tu esi iekļāvis arī jaunākas meitenes. Tas ir lielisks sajaukums.

MS: – Es vēlējos to padarīt atpazīstamu. Es domāju, ka jo atpazīstamāks tas būs, jo tas šķitīs personīgāks un tuvāks manam patiesajam es.

Cik cilvēku klātbūtnē tu uzņem kailfoto? Vai šādu cilvēku skaits ir ierobežots?

MS: – Tikai manis un mana asistenta klātbūtnē, visiem pārējiem fotografēšanas vieta ir jāatstāj. Esmu izveidojis ļoti īpašu dienas un fotografēšanas struktūru. Pirms divas līdz trīs stundas katru dienu es pavadītu vienatnē ar modeli, viņu fotografējot un mēģinot viņu iepazīt, ja neesmu pazinis viņu pirms tam. Pēc tam mēs iesaistām "Aizkulišu" komandu. Es nevēlējos, lai meitenes tiktu ar to traucētas. Daudzas no viņām nevēlējās tikt filmētas kailas, bet es velējos, lai viņas ir pilnībā kailas manās fotogrāfijās. Tāpēc pēc kāda laika "Aizkulišu" filmas vajadzībām, modeles uzvilka piemērotas drēbes un mēs ļāvām aizkulišu komandai uzņemt savu filmu. Bet tajā brīdī es jau biju izdarījis to, ko vēlējos – kas savukārt bija ļoti intīmi. Patiesībā šis bija viens no visintīmākajiem darbiem kopš neatminamiem laikiem, kas savukārt bija tik tiešām patīkami.

Attēli sniedz ļoti īpašu sajūtu. Tas atgādina man attēlus no 1940. gadiem, kur fotogrāfs, modele un daba atrodas trīs-vientulībā, gandrīz kā Vestons.

MS: – Tas ir tas, ko es vēlējos sasniegt. "Es vēlos jūs atgriezt fotografēšanas pagātnē, es vēlos jums parādīt to, kā fotogrāfijas izskatījās Edwards Weston un Bill Brandt laikā (autora piezīme: 20. gadsimta pirmās puses fotogrāfi)" un uz kurieni bija vērsta fotogrāfijas uzmanība tolaik. Tas bija lieliski, jo laika gaitā biju kļuvis nejūtīgs un šodien man aiz muguras var būt 20 cilvēki un es pat neaptveršu, ka viņi tur ir. Es domāju, ka modeles dažkārt jūtas līdzīgi. Viņa var skatīties uz veselu grupu ar cilvēkiem un patiesībā nevienu nemaz neredzēt. Savas fotografēšanas karjeras sākumā, es mēdzu padzīt visus no uzņemšanas vietas. Toreiz man ļoti ietekmēja tas, ka cilvēki vēro mani darbībā, bet šodien es vairs to nejūtu. Tādējādi atgriezties tajā bija tik īpaši, esot tikai tev un tavam subjektam – tev un modelei. Sajūtas bija pilnībā intīms, nekas un neviens nevarēja iztraukt mūsu saziņu, dalīšanos, jo tu patiešām dalies šajā procesā un pieredzē ar otru.

Es domāju, ka daudzi cilvēki pat neapzinās, ko nozīmē strādāt par lielisku modeli. Tas nav tikai objekts, ka stāv kā auglis uz galda. Tas patiešām prasa daudz darba, koncentrācijas un reakcijas.

MS: – ā»oti daudz emociju, starp modeli un fotogrāfu notiek nepārtraukta došanas un ņemšanas emociju saziņa. Labākās modeles ir tās, kas spēj šis uzņemt un kuras spēj tev dot šīs emocijas dienu pēc dienas. Dažreiz tu uzņem fotogrāfiju ar subjektu runājot, bet šī saziņa nav tikai ar vārdiem. Tu sāc atdarināt viņas un viņas atdarina tevi, viņas ieskatās tev acīs un starp jums iestājās savstarpēja sapratne, un tu pat nesaproti kā tas viss ir iespējas. Tā ir kā osmoze vai kāda garīga norise. Labākās modeles ir tās, kuras spēj sevi tam atvērt. Tajos brīžos tiek iegūti visskaistākie attēli.

Kad devis uz Korsiku, vai tu zināji, ka jauksi melnbaltās un krāsainās fotogrāfijas. Melnbaltās šķiet tik dramatiskas.

MS: Tas ir interesanti. Veids kādā parasti strādāju profesionāli – manā darbā es vienmēr cenšos domāt par to, ka visam ir jāizskatās vienādi. Visam ir jābūt caurvītam ar viendabīgu, konstantu valodu. Kad veidoju šos attēlus, lai gan tiem jau dabiski ir savstarpēja saistība, es nevēlējos, lai attēlu rāmji un izmērs ir līdzīgs. Es nevēlējos, lai tie visi izskatās vienādi melnbaltajos toņos. Es vēlējos, lai daži no tiem ir mīksti, citi ar kontrastu, citi savukārt krāsaini, es nevēlējot tiem uzspiest īpašu stilu. Es vēlējos, lai katrs attēls būtu pēc saviem noteikumiem.

Es uzskatu, ka kalendāru formāts ir vienreizējs. Vai tu vēlies par to komentēt?

MS: – Es domāju, ka viena no kalendāra visinteresantākajām detaļām ir tā dizains. Patiesībā, ko līdzīgu jau izveidoja Karls Lāgerfelds pagājušogad un tas bija tieši tas, ko vēlējos turpināt un pilnveidot.

Es uzskatu, ka kalendārs bija viens no viņa vislabākajiem darbiem. Iespējams tāpēc, ka man patīk grieķu mitoloģija.

MS: – Tas ir interesanti. Es neesmu redzējis daudzas viņa fotogrāfijas. Kad redzēju tās uz sienām viņa mājās, es jautāju: "Wow, šīs tiešām ir skaistas. Vai tās uzņēmi tu?" Es domāju, ka veids kādās viņš tās pasniedza, bija lielisks. Tādējādi zināmā mērā es koncentrējos, lai to atkārtotu, vismaz manis paša dēļ.

Tā dizains ir tiešām skaists. Vai tā bija tava ideja izveidot šo kalendāru interaktīvā stilā, tādejādi ļaujot īpašniekam izlemt, kuru attēlu ievietot attiecīgajā mēnesī.

MS: – No sākuma es vēlējos tikai 12 attēlus un man bija vienalga par to, kurā mēnesī katra no meitenēm atradās. Mēs uzdevām sev jautājumu, kā lai izveidojam ko tādu, kas ir gan kalendārs, gan portfolio. Tad mūsu radošais direktors nāca klajā ar šo interaktīvo risinājumu.

Jāsaka, ka melnā matētā virsma piešķir attēlam šo klasisko sajūtu. Tas tiešām attēlus izceļ.

MS: – Tas ir ļoti klasisks piegājiens. Tas noliek fotogrāfijas pirmajā vietā un ļauj tām runāt pašām par sevi.

Vairāk par 2012. gada Pirelli Kalendāru lasiet šeit.


http://www.pkp.lv