Intervija ar Stīvu MakKariju (Steve McCurry)

Intervija ar Stīvu MakKariju (Steve McCurry)

PT: KĀDS BIJA TAVS IESPAIDS PAR RIODEŽANEIRO – KAS TEV PATIKA, KURAS BIJA TĀS LIETAS, KO TU VĒLĒTOS IZCELT?

SM: Esmu bijis Riodežaneiro divas reizes. Vienu reizi karnevāla laikā – tas bija jautri, daudz dejošanas, ļoti jutekliski un arī karsti. Otrajā reizē es atrados uz tā kalna, ko jūs redzat manā kalendārā, ar skatu uz Riodežaneiro, un tikai nejauši atradu to atkal, ar kapuero (capoeira). Pirmo reizi, kad biju Riodežaneiro, tā man likās mītiska ar tās kalniem, pludmalēm un neticamo gaismu. Tā ir viena no pasaules satriecošākajām pilsētvidēm. Neviena cita vieta tai nelīdzinās.

Ir kāda vieta, ko sauc Lapa – vienreizēja vieta ar cilvēkiem, kuri naktī meklē izklaidi, daudzām noplukušām viesnīcām un grafiti. Tā atrodas tuvu Santa Teresa apkaimei ar tās vecajām tramvaja līnijām. Šī vieta mani interesēja vairāk nekā pludmales un Kopakabana (Copacabana). Manuprāt, mazākas apkaimes ir vizuāli interesantākas.

KĀDĀ VEIDĀ TĀS IR VIZUĀLI SAISTOŠAS?

Gaismas kvalitāte, noskaņa, noslēpums – tie ir daudz izteiktāki naktī. Man vienmēr ir vairāk patikuši tumšāki, kaprīzāki apgaismojuma apstākļi. Es reti fotografēju spilgtā gaismā vai dienas laikā. Man patīk ēnainas, klusinātas situācijas, kurās manāms smalks kontrasts krāsu paletē, un kurās redzama gaisma no veikaliem, mājām un ielas.

VAI TEV NELIKĀS DĪVAINI STRĀDĀT AR MODELĒM?

Dažas sievietes bija modeles, bet runa bija par labdarību, turklāt es nefotografēju viņas kailas. Runa nav par viņu ķermeni vai seksualitāti. Jūs varat uzņemt seksīgus attēlus jebkur, tajā skaitā viesnīcas foajē. Tam, ko centos panākt es, man bija nepieciešami atbilstoši apstākļi, fons un vietas sajūta. Es radīju ainu – priekšplānu, fonu, vietu. Kas no Riodežaneiro esošā šo pilsētu padara par to, kas tā ir? Grafiti, stieņi, nelielie veikaliņi, neticamā gaisma, akveduktu forma, apkaimes, skaistā, neskaidri redzamā meitene, kura dodas pa akveduktu. Šeit ir jūtama ielas dzīve, bāri iestiepjas pat uz ielas. Man tas patika.

ARĪ DIENAS LAIKĀ?

Jā. Piemēram, fotouzņēmums, kurā redzama durvju ailē sēdošā modele ar Brazīlijas karoga grafiti un sieviete pie  loga. Tā ir pilnīga aina. Kad es ieraudzīju karogu, es nodomāju, ka būtu interesanti paspēlēties ar karoga krāsām – zaļo un dzelteno, dominējošajām krāsām krāsu shēmā. Visu nakti stipri lija lietus, un tas deva brīnišķīgu spīdumu uz ielas. Es sāku ap astoņiem vakarā un fotografēju aptuveni četras stundas, jo mums vajadzēja ūdensdrošu jumtu. Man bija iespēja strādāt ar modeli visu dienu, bet es vēlējos fotografēt naktī, nevis dienas laikā. Viņa ir augstākā līmeņa modele, bet sēž šaurā durvju ailē, kurā viņai garām spraucas ģimenes un mazi bērni ar slapjiem lietusmēteļiem, un viņa droši vien domā: „Kā es nonācu šādā situācijā?” Fotografēšanas laikā es atrados otrpus ielai, piecpadsmit metru attālumā, un viņa mani neredzēja. Man pāri bija ūdensnecaurlaidīgs apmetnis, un apkārt staigāja cilvēki. Man tas ārkārtīgi patika, it īpaši kadrā notvertā sieviete, kura bija izliekusies pa logu.

KAS IR SAVĀDĀK, FOTOGRAFĒJOT CILVĒKUS, KURI SPECIĀLI POZĒ?

Es cerēju nofotografēt šīs modeles kā reālus cilvēkus. Viņas ir profesionālas modeles, viņas pozē un tur neko nevar darīt. Viņas ieņem savas pozas. Modē ir nepieciešams parādīt savas drēbes iespējami labākajā veidā, tāpēc viņas rada sev noteiktu izskatu – ar rokām aiz galvas, lai uzsvērtu drēbes. Es centos nofotografēt viņas kā reālus cilvēkus bez visas šīs izrādīšanās. Tā bija viena doma. No otras puses, tas ir tas, ko viņas dara – viņas uzstājas. Es nodomāju: ļauj viņām to darīt, viņas ir skaistas, rotaļīgas, viņas zina, kā jāizskatās, liela daļa mana darba bija šīs spēles fotografēšana, mēģinot šīs kustības, dramatiskumu, pozēšanu padarīt reālistiskākus.

Fotografējot cilvēkus kā ielas fotogrāfs, tu vēlies iegūt virkni emociju.

VAI TU SEVI KLASIFICĒ KĀ ‘IELAS FOTOGRĀFU’?

Jā, es teiktu, ka esmu ielas fotogrāfs, kurš uzņem ‘atrastas’ situācijas. Man visinteresantākais veids kā strādāt ir doties pa ielu, iemūžinot dzīvi tādu, kāda tā ir – nejaušu.

KĀDAS GRŪTĪBAS TU PIEDZĪVOJI RIODEŽANEIRO?

Tika teikts, ka būs problēmas ar drošību, bet mēs bijām lielā komandā. Mēs atradāmies favelā divas dienas un nekādu problēmu nebija. Trīs no favelām, uz kurām es devos, bija drošas, un mums nebija vajadzības pēc drošības dienesta vai ieročiem – mēs bijām brīvi. Es jutos droši. Es vēlējos fotografēt favelā līdzīgi kā graustu rajonā Indijā – mitrs, pieblīvēts, tumšs, cilvēki uz ielas, izklaides – tas ir tas, ko es mīlu.

UN KĀ AR PŪĻIEM?

Tie ir bijuši man apkārt visu mūžu. Ja jūs apstājaties Indijā, savācas pūlis, bet tas mani vispār neuztrauc. Darbs ielās ar visu šo haosu mani neietekmē. Tas ir kā atrasties vētrā, bet tās mierīgajā centrā. Viena no lietām, kas vienmēr sagādā problēmas, ir tā, ka jūs strādājat pret laiku – sāc fotografēt un tam visam ir jānotiek divu stundu laikā. Tā ir frizūru, kosmētikas un atrašanās vietas pasaule, un modelim varbūt  ir jāpaspēj uz lidmašīnu. Tātad tam visam ir jānotiek diezgan ātri.

Tev ar to ir jādzīvo. Tev ir jābūt patiesam pret savu iekšējo balsi. Tas viss notiek intuitīvi, viss tiek darīts ar instinkta palīdzību, un, ja tu pazaudē savu ceļu, tu esi zaudējis. Tu staigā pa ciematu vai pilsētu, un jautājums ir: iet pa kreisi vai pa labi? Bet tu ej turp, kur rāda tavs deguns. Tu izpēti. Tu vēlies to darīt pēc saviem noteikumiem un savā veidā. Dažas no šīm ielām beidzas strupceļā, bet galu galā tu atradīsi kaut ko, kādu laimīgu sagadīšanos, un savas labākās situācijas.

MANI AIZKUSTINĀJA FOTOGRĀFIJA, KURĀ REDZAMA MEITENE, TIRGŪ PĀRDODOT PIPARUS

Šo meiteni es ieraudzīju nejauši, viņa nebija modele. Es uzņēmu daudzus attēlus. Meklēju īsto brīdi, kad attēlā būtu sajūtama spriedze, kad cilvēki ir sava veida atpūtā. Ja viņi pārvietojas, es vēlos just kustību attēlā, lai attēls nav statisks. Es vēlos notvert to, kā cilvēki pārvietojas, kā viņi sevi pozicionē, cilvēka bezgalīgās variācijas. Es vēlos kaut ko dabisku, reālu un cik vien iespējams autentisku. Es šo meiteni nofotografēju kādas piecdesmit reizes.

TAVS CEĻOJUMS UZ AFGANISTĀNU 1979. GADĀ PADARĪJA TEVI PLAŠI PAZĪSTAMU. KAS TEV LIKA DOTIES TIK BĪSTAMĀ CEĻOJUMĀ?

Likās, ka ir svarīgi to darīt, ka tā ir lieliska iespēja, piedzīvojums – redzēt dzīvi Hindukuša (Hindu Kush) kalnu grēdas attālā nostūrī. Es satiku arī vietējo tautu, kalašus (Kalash), netālu no Čitralas (Chitral) un apmēram divas dienas uz ziemeļiem no Pešavaras (Peshawar) kādā attālā ielejā. Viņi nebija musulmaņi, bet savā veidā pagāni. un es kādu laiku pavadīju kopā ar viņiem. Viņi dzīvoja tālu kalnos. Viņi, iespējams, joprojām tur dzīvo, droši vien pašlaik viņu ir ne vairāk kā daži tūkstoši.

Pirmā brauciena laikā es biju Afganistānā mēnesi. Tad devos atpakaļ augustā un uzņēmu vēl vairāk fotoattēlu. Tas bija Kunārā (Kunar), Nuristānā (Nuristan) – visur, kur mēs devāmies, mēs devāmies ar kājām. Cilvēki bija tērpušies daudz tradicionālāk kā tagad, un viņu ieroči bija vecās Enfield šautenes.

KAS BIJA TAVS PIRMAIS LIELAIS SASNIEGUMS KĀ FOTOGRĀFAM?

Tas bija 1980. gadā, kad šos Afganistānas attēlus sāka publicēt Geo, Stern, un Paris Match. Šajās fotogrāfijās redzams, kā afgāņi cīnās paši pret savu valdību. American Photographer bija liels atvērums ar afgāņu portretiem. The New York Times paņēma dažus no tiem un izmantoja tos avīzes titullapā. Tas bija forši. Bildes bija tikai dažus mēnešus vecas, bet tās jau bija kļuvušas vēsturiskas.

Autors: Pauls Teruā (Paul Theroux)

Stīva MakKarija biogrāfiju lasiet šeit

Vairāk informācijas par Pirelli 2013. gada Kalendāru lasiet šeit

Vairāk informācijas par Pirelli 2013. gada Kalendāra prezentāciju meklējiet šeit

Vairāk informācijas meklējiet Pirelli Kalendāra mājas lapā


http://www.pkp.lv